Tātad, minētais biogrāfijas varonis:

1) Investē uzņēmumos: “Investējot Jūs variet būt veiksmīgs tikai tad, ja Jūsu domāšana un loģika ir neatkarīga. Jūsu patiesība slēpjas ne jau tajā, ka citi jums vienkārši piekrīt. Tā rodas no tā, ka jūsu pielietotie fakti un loģika ir pareiza.”

2) Dienas pavada pieticīgā birojā, lasot dokumentus tikai papīra formā, jo nelieto datoru. Nelieto arī kalkulatoru.

3) Nekad neko nepērk uz parāda un naudu neaizņemas.

4) Vairāk par visām skolām viņa dzīvi ir ietekmējušas Deila Kārnegi idejas un viņa grāmata “How to Win Friends and Influence People”.

5) Jaunus auto iegādājas tikai pēc radinieku uzstājīgām norādēm, ka ar veco auto jau vairs braukt nav pieklājīgi. Un arī tad, dod priekšroku apskādētiem auto (jo tie ir lētāki).

Piedodiet! Aizmirsu pateikt , ka biogrāfijas varonis ir Vorens Bafets. Investors, kurš savas dzīves laikā ar savu darbu un galvu kļuvis par pasaules trešo bagātāko cilvēku (2008. gadā viņš bija otrais).

Intervijā BBC, uz jautājumu kāpēc viņš joprojām dzīvo tajā pašā pirms 50 gadiem iegādātajā Omahas priekšpilsētas mājiņā, Bafets minēja, ka desmit mājas dažādās pasaules vietās nu nekādi neuzlabos viņa dzīves kvalitāti. Esošā māja ir gana laba, jo tur ir vēss vasarā un silts ziemā.

Daži fakti par Bafetu.

1. Pirms pāris gadiem 85% no savas bagātības (vairāk par 30 miljardiem USD), bez prasībām pēc sava vārda iemūžināšanas, ir nodevis labdarībai.

2. Vēl joprojām vada uzņēmumu Berkshire Hathaway Inc., kura šībrīža tirgus vērtība ir 200 miljardi USD (salīdzinājumam – Latvijas nacionālais kopprodukts 2009. gadā bija 32 miljardi USD). Ja kāds nejauši uzduras viņa vadītā uzņēmuma mājas lapai, tad varu pastiprināt ka tā patiešām nav viltojums vai joks ar atsaucēm uz interneta ēras rītausmu, un, patiešām, pieder Berkshire Hathaway.

Šeit manis pieminētā un Alises Šrēderes rakstītā biogrāfija.

To dzirdot man vienmēr rodas pārdomas. Vai plānotais pakalpojums/produkts nevienam nebūs vajadzīgas  un tāpēc arī nebūs konkurentu?

Te būtu daži biznesi, kuriem, tiešām, nebūs daudz konkurentu:

1) Rakstāmmašīnu izgatavošana. Pilnīgi brīva tirgus tirgus niša.

2) 20 tonnīga kaķu barības uzglabāšanas silosa izgatavošanai privātmājai.

Bet varbūt biznesa ideja nerisina kādu aktuālu problēmu tirgū?

Visticamāk, gan, ka konkurenti idejai ir. Konkurenti var eksistēt kā:

1) potenciālie “ienācēji” tirgū, kas jau darbojas blakus nozarēs (vai atrodas kaut kur netālu “vērtības ķēdē”) un gaida labvēlīgu brīdi;

2) aizvietotājpreču (substitutes) ražotāji.

Ja sastādot biznesa plānu ir vēlme padarboties ar padziļinātu un akadēmisku konkurences analīzi, vēl joprojām interesants un noderīgs ir klasiķis M. Porters (Michael E. Porter, Competitive Strategy, Free Press, 1980).

Ko par konkurentiem 2001. gadā domāja plaukstdatoru jeb PDA (Personal Digital Assistant) ražotāji? Šobrīd par to mēs varam tikai minēt, bet iespējams arī, ka kāds vadošais plaukstdatoru ražotājs toreiz teica: “Mums nav konkurentu”. Bet kā vēlāk izrādījās konkurenti bija turpat blakus gan mobilā telefona, gan MP3 atskaņotāja izskatā.

Ja labu laiku vēlējos noskaidrot, kuri no manā rakstā izteiktajiem minējumiem par to, ko Ķelmēni NAV darījuši ir taisnība. Nesen man bija iespēja to pajautāt Ķelmēnu saimniecei Velgai Paulovičai.

Un izrādījās, ka visi 16. augusta bloga četri NAV, tiešām, ir patiesība!

Papildus tam uzzināju arī to, ka patiesība IR:

1) uzņēmumā ieguldīts nopietns 20 gadu darbs;

2) veiktas ievērojamas investīcijas graudu audzēšanā;

3) tiek pievērsta uzmanība personāla vadības lietām.

Rakstu šo ierakstu un neesmu sevišķi priecīgs, jo Ķelmēnu maize man ir beigusies. Un, diemžēl, ne visur to var iegādāties.

Vai kādreiz esiet dzirdējuši par “būtstrapingu”?

/iekams Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija nav izteikusi citu viedokli, pieturēšos pie šī paša neveiklā “būtstrapinga”/

Būtstrapings (Bootstrapping) biznesā nozīmē tā uzsākšanu tikai ar paša spēkiem bez ārēja (tai skaitā finansiāla) atbalsta. Un konkrēti – bizness tiek uzsākts cik mazos apjomos vien iespējams (testējot tirgu un klientus) un aug no pašu nopelnītā (testējot biznesa modeli).

Kādu laiku domāju vai būtstrapings un riska kapitāls nav divas savstarpēji izslēdzošas lietas, tādējādi liedzot būtstrapingam būt par šī bloga tematu. Beigās, kā redziet, nospriedu, ka, tomēr, ir bloga temats!

Kāpēc?

Lielā mērā tāpēc, ka finanšu investors sagaida, ka uzņēmējs, arī pēc investīciju saņemšanas, savā mentalitātē turpinās būt būtstraperis.* Tas investoram noteikti patiktu. Arī pašos pirmajos kontaktos, prezentējot investētās naudas izlietojumu, ir svarīgi, ka investors gūst pārliecību, ka nauda tiks izmantota mērķtiecīgi un netērēta lieki.

Turklāt, pašreizējos apstākļos, kad daudzas lietas/pakalpojumi, tiešām, ir par brīvu!!! Piemēram, arvien populārākais WWW vidē – “freemium” biznesa modelis (Tradicionālajā ekonomikā, gan, tika pieņemts, ka nav “brīvo pusdienu”).

*) Būtstrapera filozofija:

1) Nekad nepērc neko jaunu!

2) Nekad nepērc to, ko var izīrēt!

3) Nekad neīrē to, ko var aizņemties!

4) Nekad neaizņemies to, ko var izlūgties un dabūt pa brīvu!

5) Nekad nelūdzies par lietām, kuras var paņemt!

/Ian MacMillan, Wharton Business School/

Daļēji iebildumi pret uzrakstu “Mēs esam atvērti” varētu būt tas, kas tas nav nekas īpaši oriģināls un demonstrē tipisku “mainstream” pieeju.

Stāsts gan ir par ko citu. Un tas ir vārds “Mēs”.

Vēl joprojām populārais Deils Kārnegi 1936. gadā, izdodot savu grāmatu “How to Win Friends and Influence People”, nebija pirmais, kas vērsa uzmanību uz to, ka cilvēkus (vai, piem., riska kapitālistus) interesē tikai viņi paši un viņu problēmas.

Paziņojumi “Mums jau ir 10 gadi” vai ko citu par “Mums” varētu būt gan diezgan diskutabli no pārdošanas viedokļa, gan arī tas varētu demonstrēt “Mūsu uzņēmuma” iekšējo, iespējams neapzināto attieksmi pret klientu.

Šeit komunikāciju stratēģis Matt Eventoff finansējuma meklētājiem rekomendē fokusēties tieši uz riska kapitālista interesēm prezentējot tam savu biznesa ideju (pitching).

Biznesa modelis ir viss tas, kas ilustrē un apraksta naudas pelnīšanu un atbild uz jautājumu: “kā no klienta tiks paņemta nauda?”. Biznesa modelis ir tas, kas “pliko” tehnoloģiju vai biznesa ideju pārvērš par ieņēmumu plūsmu un rada reālas saskaitāmas naudas vienības uzņēmuma bankas kontā. Biznesa modeli var uztvert arī kā algoritmu kas sevī ietver 1) klienta problēmas risinājumu; 2) mārktinga aspektus – cenu, produkta virzīšanu, diferencēšanos tirgū; un 3) daudzus krietni detalizētākus jautājumus, kā piemēram, izmaksu struktūru, uzņemuma operacionālo startēģiju vai partnerības plānus.

Te būtu daži no “normālā biznesa” atšķirīgi biznesa modeļu piemēri:

1) Finanšu nozare: www.kiva.org mikroaizdevumu (piem $25) portāls, kur procentus maksā nevis aizņēmējs, bet gan aizdevējs. Neskatoties uz šo šķietamo ačgārnību, projekts ir veiksmes stāsts un līdz šī gada beigām kopējais aizdevumu apjoms jau sasniegs 100 miljonus $.

2) Mēdiju nozare: Finacial Times, kur www.ft.com dod pieeju visam saturam bez maksas, bet ierobežojot rakstu atvēršanas skaitu mēnesī. Par regulāru lasīšanu ir jāmaksā. Par neregulāru piekļuvi visam saturam bez izņēmuma nav jāmaksā. Šis biznesa modelis dod iespēju ft.com saturam piekļūt interneta maklētājiem un uz ft.com saturu likt atsauces jeb hyperlink-us. Būtiski ir tas, ka šis biznesa modelis ir fokusēts uz noteiktu mērķa auditoriju un nevis uz www izlikto saturu.

3) Transporta nozare: BalticTaxi, kur Rīgas robežās brauciens notiek par fiksētu maksu kā tramvajā. Šis biznesa modelis cenšas risināt tādas klienta problēmas kā brauciena izcenojuma neprognozējamība un arī iespējamā krāpniecība no taksista puses.

Pirms dažām dienām šī bloga autoram ar Rīgas Ekonomikas augstskolas atbalstu bija iespēja piedalīties akadēmiskā pētījumā, lai atbildētu uz jautājumu “Kādi nosacījumi nodrošina radošu un zināšanu ietilpīgu nozaru izaugsmi dažādās Eiropas pilsētās?” Šo ilgtermiņa pētījumu koordinē Amsterdamas universitāte un tajā piedalās vairāku Eiropas pilsētu pārstāvētas akadēmiskās iestādes. Kopā ar klāsteru teoriju un “hard” faktoru nozīmi, viens no šī pētījuma pamatiem ir arī R. Floridas teorija.

Vai Latvijai vajadzētu definēt un atbalstīt nozares, kas, izmantojot “radošās šķiras” koncepciju, būtu perspektīvas un nodrošinātu Latvijas konkurences priekšrocības? Lai arī es novērtēju “radošās šķiras” nozīmi, esmu pret prioritāro nozaru definēšanu un to atbalstīšanu. Lai arī cik inovatīvas tās šodien izklausītos. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs nevaram zināt, kas pēc desmit vai divdesmit gadiem būs top nozares pasaules ekonomikā un kuras no tām dos vislielāko pievienoto vērtību. Vai pirms simts gadiem rakstāmmašīnu ražotāji sevi klasificēja kā informāciju tehnoloģiju (informācijas apstrāde) nozares pārstāvjus? Vai vispār bija iespējams jel kādā veidā atbalstīt IT nozari? Piemērs ar daudzminēto Skype, kas nav atvasinājies no telekomunikāciju nozares. Skype pašos pirmsākumos Janusa Friisa un Niklasa Zenstroma idejas nefinansēja un nevirzīja telekomunikāciju nozares investori, kas labākajā gadījumā nesaprata par ko šajā projektā ir runa.

Pievienoju skaistu ASV tirgum adresētu BMW imidža rullīti, kas izmanto “radošās šķiras” identifikāciju ar BMW (Paziņojums: Šis video nav uzskatāms par reklāmu un bloga autoram nav nekādu korporatīvu saišu ar A/S “BMW grupa” vai ar to saistītiem uzņēmumiem).

Kādu riska investori sagaida atdevi no jauna projekta? ASV biznesa eņģeļi definējuši vismaz desmitkārtīgu naudas palielinājumu (money multiple) 5 gadu laikā sēklas (seed) stadijas investīcijām.

Izklausās daudz. Vai, tiešām, šis 10x naudas palielinājums nav pārlieku laba atdeve riska investoram?

Varam parēķināt. Riska investora atdeve ir atkarīga no: 1) stadijas, kurā ir notikusi investīcija un 2) konkrētā riska kapitālista “veiksmes koeficienta”, kas ir “veiksmīgu investīciju” attiecība pret visām tā veiktajām investīcijām. Par “veiksmīgu investīciju” sauksim tādu, kurā investors savu investēto naudu ir dabūjis atpakaļ. Tas nav visai korekti, bet vienkāršības labad pie tā paliekam!

Tātad! Ja riska kapitālists investē jau stabilās kompānijās, kurām ir augošs apgrozījums utt, tā “veiksmīgo investīciju” skaits ir tuvu 100%. Šādā gadījumā pat 3-kāršīgs visu ieguldījumu naudas palielinājums, ja no tā atskaita riska kapitālista vadības maksu un iniciatīvas maksājumus, investoriem atpakaļ atdotu līdz 2.5x naudas palielinājumu (tai skaitā pensiju fondiem, kuros glabājas Jūsu nauda) 10 gadu laikā, kas rezultējās apt. 18% gada atdevē. Salīdzinājumam – šodien maza riska ieguldījums latos depozītā, piem. Nordea Bank Finland (Standard and Poor’s reitings AA-), gadā dotu stabilus 11%.

Turpretim, ja riska kapitālists investē agrīnas stadijas projektos, tad “veiksmes” statistika ir pilnīgi cita. Vairāku agrīnas stadijas riska investoru mērķis “veiksmes investīcijām” varētu būt sekojošs: 1/3 investīciju tiek norakstītas, 1/3 tiek atgūta ieguldītā nauda, 1/3 vajadzētu nodrošināt vismaz 8 kārtīgu ieguldītās naudas palielinājumu, lai nodrošinātu 18% gadā investoriem. Šāda 3 reiz 1/3 attiecība ir pieņemama, piem., Twitter investoriem no Ņujorkas “Union Square Ventures”.

Riska kapitāla veiksmes stāsti ar Skype vai Google ir skaļi un visiem zināmi, bet tie gadās āāārkārtīgi reti. Ja pasaule būtu pilna ar skypiem vai googliem neviens par tiem neinteresētos un nerakstītu. Bet tā kā raksta, tad šo stāstu ir ļoti maz. Tas gan netraucē investoriem sapņot par super ienesīgumu no investīcijas, kas veikta kādā jaunā pašreiz vēl nevienam nezināmā kompānijā. Bet neatkarīgi no sapņiem, riska kapitālisti tik un tā cenšas novērtēt gan projekta potenciālo naudas palielinājumu, gan ienesīgumu.

Kas vēl par riska kapitāla ienesīgumu būtu jāzina:

1) Neviens riska kapitālistam nekādus procentus nemaksā un riska kapitālists, būdams uzņēmuma dalībnieks, ne no viena arī nekādus maksājumus negaida!

2) Riska kapitālists ļoti cer, ka plānotais ienesīgums iekritīs makā tad, kad tiks pārdotas tam piedrošā uzņēmuma daļas par lielāku cenu, nekā iegādātas.

3) Ienesīgumu riska investors var aprēķināt tikai pēc ieguldījuma pārdošanas un visu izdevumu atskaitīšanas.

4) Ienesīguma aprēķināšanai lieto IRR (Intenal Rate of Return), kas ir pieejama arī elektroniskajās tabulās (spreadsheet-os).

5) Riska kapitāla investors sagaida salīdzinoši lielāku ienesīgumu, jo ieguldījums jauna uzņēmuma kapitālā ir viens no riskantākajiem ieguldījuma veidiem kāds finanšu pasaulē pastāv.

Te daži risku piemēri, kas var iespaidot riska investīciju:

a) menedžments: nespēja nodrošināt biznesa plāna uzstādījumu realizāciju.

b) tirgus: nav iespējams ielauzties tirgū konkurences dēļ,

c) tehnoloģijas: parādās jauna lētāka tehnoloģija, kas pilnībā aizvieto to, kurā riska kapitāls ir investēts,

d) finanses: plānā paredzētie ieņēmumi ir aizkavējušies un uzņēmumam sākt trūkt nauda.

Secinājums par tēmu. Pirms rādīt projektu riska investoram, vajag būt skaidrībā gan par projekta izaugsmes un peļņas iespējām, gan par tā atbilstību investora ieguldījumu politikai.

Video skatīt šeit.

Pie Ķelemēnu maizes nonācu pats, nejauši, garšojot dažādus izstrādājumus. Vienkāršā valodā – Ķelmēni apsteidza visas “ekspektācijas” par to kādai jābūt VIENKĀRŠI rupjmaizei cenā par 1 LVL. Tāpat kā Ansis, gribot cerēt, ka aiz “Ķelmēniem” nav “simts mārketinga rūķu”, izteikšu savu versiju par Ķelmēnu maizes pozicionēšanas veiksmi. Un veiksme, manuprāt, ir tāpēc, ka Ķelmēniem ir Produkts. Varbūt arī ir sanācis tā, ka ir Produkts. Nav domāts, bet ir sanācis.

Mans pieņēmums ir tāds (atkal pieņemot, ka to nav radījusi daudzgalvaina mktg komanda), ka viņi “labajos laikos”:

1) NAV uzcēluši pašu labāk aprīkot maizes ražotnes ēku Latvijā par 1.5M LVL, kas avēršanas dienā bija izdekorēta ar baloniem un uzrakstu “Mēs esam atvērti!”; 2) NAV investējuši 1M LVL Vācu cepšanas iekārtās, kas vēlāk “Dienas biznesā” ir aprakstītas kā pašas modernākajās Baltijā; 3) NAV investējuši 300,000 LVL čehu iepakošanas līnijā un 50,000 LVL brenda un iepakojuma izstādē; 4) NAV aizņēmušies 3M LVL no Skandināvijas bankas lai to visu un vēl ko citu finansētu.

Jo ja viņi, savukārt, to visu būtu darījuši, viņi :1) būtu nodrošinājuši biznesu vācu un čehu iekārtu ražotājiem un mūsu celtniekiem, lai viņi palīgstrādniekiem varētu smaksāt dienišķos 2K LVL mēnesī; 2) būtu spiesti pārkārtot savas iepriekšējās ieceres un plānus, lai varētu nodrošināt procentu maksājumus bankai; 3) būtu tādi paši kā 30 citi maizes ražotāji un 4) iespējams vēl joprojām atrastos savā īstā Produkta meklējumos.

Vai tiešām VIENKĀRŠĀS lietas izveidot ir tik sarežģīti un vai tiešām vienmēr ir jāizgudro divritenis no jauna?

Pirms pāris gadiem “Business Week” lasīju rakstu par velosipēdu riteņu detaļu ražotāja Shimano centieniem iegūt apjomīgo tirgu ar klientiem, kas vēl divriteni nelieto. Shimano pētījums atklāja (kāds pārsteigums!), ka lielākā daļa to, kuriem mājās nav divritenis: 1) laprāt vēlētos ar to braukt, 2) ir saglabājuši par divriteni pozitīvas atmiņas no tālākas pagātnes. Shimano definēja, ka šīs auditorijas problēma ir barjera pret divriteni, kas eksitē tirgū. Barjera pret riteni, kas būtu vai nu “mountain bike”, vai pastaigu divritenis, kas izskatās pēc “mountain bike”. Shimano arī konstatēja, ka lielākā daļa divriteņu industrijas pārdošanas staratēgija ir balstīta uz pircēju kā ekstrēmo sporta veidu piekritēju vai sportistu (vai arī tādu, kas sevi ar tādu identificē). Shimano secinājums: tirgum vajadzīgs “VIENKĀRŠS” divritenis, kuru arī tirgo “VIENKĀRŠI” (lieki atgādināt, ka aiz šī “vienkāršā” ir 4 gadu darbs un nopietnas investīcijas). Nesen šeit atradu info par to, kas no “divriteņa izgudrošanas no jauna” sanācis.