Par vienkāršām lietām, kas mums bieži pietrūkst

Anša Egles raksts “Next export from Latvia? Sajūta sestdienas vakarā.” par Ķelmēnu maizi manī radīja divas vēlmes, kuras arī nekavējotos piepildīju: 1) apēdu divas Ķelmēnu maizes (kura man vienmēr ir mājās) šķēles ar sieru, 2) uzraksīju šo rakstu blogam.

Pie Ķelemēnu maizes nonācu pats, nejauši, garšojot dažādus izstrādājumus. Vienkāršā valodā – Ķelmēni apsteidza visas “ekspektācijas” par to kādai jābūt VIENKĀRŠI rupjmaizei cenā par 1 LVL. Tāpat kā Ansis, gribot cerēt, ka aiz “Ķelmēniem” nav “simts mārketinga rūķu”, izteikšu savu versiju par Ķelmēnu maizes pozicionēšanas veiksmi. Un veiksme, manuprāt, ir tāpēc, ka Ķelmēniem ir Produkts. Varbūt arī ir sanācis tā, ka ir Produkts. Nav domāts, bet ir sanācis.

Mans pieņēmums ir tāds (atkal pieņemot, ka to nav radījusi daudzgalvaina mktg komanda), ka viņi “labajos laikos”:

1) NAV uzcēluši pašu labāk aprīkot maizes ražotnes ēku Latvijā par 1.5M LVL, kas avēršanas dienā bija izdekorēta ar baloniem un uzrakstu “Mēs esam atvērti!”; 2) NAV investējuši 1M LVL Vācu cepšanas iekārtās, kas vēlāk “Dienas biznesā” ir aprakstītas kā pašas modernākajās Baltijā; 3) NAV investējuši 300,000 LVL čehu iepakošanas līnijā un 50,000 LVL brenda un iepakojuma izstādē; 4) NAV aizņēmušies 3M LVL no Skandināvijas bankas lai to visu un vēl ko citu finansētu.

Jo ja viņi, savukārt, to visu būtu darījuši, viņi :1) būtu nodrošinājuši biznesu vācu un čehu iekārtu ražotājiem un mūsu celtniekiem, lai viņi palīgstrādniekiem varētu smaksāt dienišķos 2K LVL mēnesī; 2) būtu spiesti pārkārtot savas iepriekšējās ieceres un plānus, lai varētu nodrošināt procentu maksājumus bankai; 3) būtu tādi paši kā 30 citi maizes ražotāji un 4) iespējams vēl joprojām atrastos savā īstā Produkta meklējumos.

Vai tiešām VIENKĀRŠĀS lietas izveidot ir tik sarežģīti un vai tiešām vienmēr ir jāizgudro divritenis no jauna?

Pirms pāris gadiem “Business Week” lasīju rakstu par velosipēdu riteņu detaļu ražotāja Shimano centieniem iegūt apjomīgo tirgu ar klientiem, kas vēl divriteni nelieto. Shimano pētījums atklāja (kāds pārsteigums!), ka lielākā daļa to, kuriem mājās nav divritenis: 1) laprāt vēlētos ar to braukt, 2) ir saglabājuši par divriteni pozitīvas atmiņas no tālākas pagātnes. Shimano definēja, ka šīs auditorijas problēma ir barjera pret divriteni, kas eksitē tirgū. Barjera pret riteni, kas būtu vai nu “mountain bike”, vai pastaigu divritenis, kas izskatās pēc “mountain bike”. Shimano arī konstatēja, ka lielākā daļa divriteņu industrijas pārdošanas staratēgija ir balstīta uz pircēju kā ekstrēmo sporta veidu piekritēju vai sportistu (vai arī tādu, kas sevi ar tādu identificē). Shimano secinājums: tirgum vajadzīgs “VIENKĀRŠS” divritenis, kuru arī tirgo “VIENKĀRŠI” (lieki atgādināt, ka aiz šī “vienkāršā” ir 4 gadu darbs un nopietnas investīcijas). Nesen šeit atradu info par to, kas no “divriteņa izgudrošanas no jauna” sanācis.