Par vienkāršām lietām, kas mums bieži pietrūkst

Anša Egles raksts “Next export from Latvia? Sajūta sestdienas vakarā.” par Ķelmēnu maizi manī radīja divas vēlmes, kuras arī nekavējotos piepildīju: 1) apēdu divas Ķelmēnu maizes (kura man vienmēr ir mājās) šķēles ar sieru, 2) uzraksīju šo rakstu blogam.

Pie Ķelemēnu maizes nonācu pats, nejauši, garšojot dažādus izstrādājumus. Vienkāršā valodā – Ķelmēni apsteidza visas “ekspektācijas” par to kādai jābūt VIENKĀRŠI rupjmaizei cenā par 1 LVL. Tāpat kā Ansis, gribot cerēt, ka aiz “Ķelmēniem” nav “simts mārketinga rūķu”, izteikšu savu versiju par Ķelmēnu maizes pozicionēšanas veiksmi. Un veiksme, manuprāt, ir tāpēc, ka Ķelmēniem ir Produkts. Varbūt arī ir sanācis tā, ka ir Produkts. Nav domāts, bet ir sanācis.

Mans pieņēmums ir tāds (atkal pieņemot, ka to nav radījusi daudzgalvaina mktg komanda), ka viņi “labajos laikos”:

1) NAV uzcēluši pašu labāk aprīkot maizes ražotnes ēku Latvijā par 1.5M LVL, kas avēršanas dienā bija izdekorēta ar baloniem un uzrakstu “Mēs esam atvērti!”; 2) NAV investējuši 1M LVL Vācu cepšanas iekārtās, kas vēlāk “Dienas biznesā” ir aprakstītas kā pašas modernākajās Baltijā; 3) NAV investējuši 300,000 LVL čehu iepakošanas līnijā un 50,000 LVL brenda un iepakojuma izstādē; 4) NAV aizņēmušies 3M LVL no Skandināvijas bankas lai to visu un vēl ko citu finansētu.

Jo ja viņi, savukārt, to visu būtu darījuši, viņi :1) būtu nodrošinājuši biznesu vācu un čehu iekārtu ražotājiem un mūsu celtniekiem, lai viņi palīgstrādniekiem varētu smaksāt dienišķos 2K LVL mēnesī; 2) būtu spiesti pārkārtot savas iepriekšējās ieceres un plānus, lai varētu nodrošināt procentu maksājumus bankai; 3) būtu tādi paši kā 30 citi maizes ražotāji un 4) iespējams vēl joprojām atrastos savā īstā Produkta meklējumos.

Vai tiešām VIENKĀRŠĀS lietas izveidot ir tik sarežģīti un vai tiešām vienmēr ir jāizgudro divritenis no jauna?

Pirms pāris gadiem “Business Week” lasīju rakstu par velosipēdu riteņu detaļu ražotāja Shimano centieniem iegūt apjomīgo tirgu ar klientiem, kas vēl divriteni nelieto. Shimano pētījums atklāja (kāds pārsteigums!), ka lielākā daļa to, kuriem mājās nav divritenis: 1) laprāt vēlētos ar to braukt, 2) ir saglabājuši par divriteni pozitīvas atmiņas no tālākas pagātnes. Shimano definēja, ka šīs auditorijas problēma ir barjera pret divriteni, kas eksitē tirgū. Barjera pret riteni, kas būtu vai nu “mountain bike”, vai pastaigu divritenis, kas izskatās pēc “mountain bike”. Shimano arī konstatēja, ka lielākā daļa divriteņu industrijas pārdošanas staratēgija ir balstīta uz pircēju kā ekstrēmo sporta veidu piekritēju vai sportistu (vai arī tādu, kas sevi ar tādu identificē). Shimano secinājums: tirgum vajadzīgs “VIENKĀRŠS” divritenis, kuru arī tirgo “VIENKĀRŠI” (lieki atgādināt, ka aiz šī “vienkāršā” ir 4 gadu darbs un nopietnas investīcijas). Nesen šeit atradu info par to, kas no “divriteņa izgudrošanas no jauna” sanācis.

Guy Kawasaki par inovāciju

Ja jums ir 55 min, bet ir to vērts, ja esiet šovu cienītājs (-ja). Lielākoties par inovācijas mākslu. Kawasaki atsaucas uz savu Apple Co. pieredzi. Pašreiz Kawasaki ir Silīcija ielejas riska kapitāla investors un publicists.

Guy Kawasaki – The Art of Innovation 55:38 Guy Kawasaki at the 2007 Event Marketer Conference

Kas ir inovācija?

Žurnāla Times 05.06.2009 galvenajā numura rakstā “How Twitter Will Change the Way We Live” ir aprakstīta pēdējās desmitgadēs ASV mainītā izpratne par inovāciju. Raksta autors atsaucas uz Mičiganas Tehnoloģiskā institūta profesora Eric von Hippel terminu “gala lietotāja inovācija” (“end-user innovation”), kas ir bijusi pamatā straujai tehnoloģiju un WWW vides attīstībai ASV. Tieši “gala lietotāja inovācija” bez paša Twitter ir radījusi Amazon, Google, Wikipēdiju un iPhone. Un nevis uz patentiem un zinātniskajiem institūtiem balstīti atklājumi, kuriem tradicionāli piedēvē izšķirošu lomu jaunu produktu un pakalpojumu radīšanā. Te būtu jāpiemin arī tūkstošiem mazo uzņēmēju, kas ir izauguši ap šiem jaunās ekonomikas milžiem.

Raksts man radīja pārdomas par Latvijas biznesa un politiskās vides izpratni par inovāciju. Kādus biznesus šobrīd atbalsta Latvijas biznesa inkubatori un Tehnoloģiskās pārneses centri? Kas ir tās tehnoloģijas, kuras tie “pārnes”? Mans skatījums uz Latvijas inovatīvo vidi joprojām ir pozitīvs, bet domāju, ka biznesā pielietojamas inovācijas, jau labu laiku nerodas Latvijas akadēmiskajā vidē vai patentos, bet meklējamas citur.

Inovācija var arī nebūt dziļi tehnoloģiska. To ilustrē piemērs no Japānas – “HB House”, kas 15 gadu laikā izveidoja vairāk kā 400 frizētavu ķēdi. “HB House” inovācija (neiedziļinoties viņu atšķirīgajā biznesa konceptā) ir luksofora un frizētavas “sakrustošana”. Ja pie frizētavas esošajā luksoforā deg zaļa gaisma – ej griez matus, dzeltena – jāgaida 10 min, sarkana – jāgaida vairāk kā 15 min. Un nekādu iepriekšēju pierakstu un administratoru. Ļoti vienkārši.

Kā riska kapitālists izvērtē idejas biznesa potenciālu?

Atsaucoties uz Steven J. Beck “The High Growth Venture Creation Process”, idejas tranformācija biznesā notiek izejot caur sekojošiem soļiem:

IDEJA→komercializācija→tirgus→vadības komanda→peļņa→finansēšana→BIZNESS

Līdzīgi šai shēmai iespējams arī riska kapitālista (Venture Capitalist) lēmuma pieņemšanas process attiecībā uz jautājumu: “Vai man investēt šajā idejā?”

1) IDEJA:
Vai risina kādu problēmu? Vai rada biznesa izaugsmes iespējas nākotnē vai ir tikai “dzīvesstila” nodarbošanās? Vai rada pievienoto vērtību? Vai padara pasauli labāku?
2) Komercializācija:
Kā plānojam pelnīt naudu? Kādā biznesa segmentā darbojamies?
3) Tirgus:
Mārketinga  “mikslis”. Cik liels ir potenciālais tirgus? Vai pazīstam savu klientu? Reālistisks (!) ieviešanas plāns.
4) Vadības komanda:
Komandas spēlētājs vai individuālais līderis? Iepriekšēja pieredze un atsauksmes.
5) Peļņa:
Vai projekts investoram nodrošina vismaz 30% gada ienesīgumu? Kas to apliecina?
6) Finansēšana:
Varbūt nedaudz vienkāršošu, bet, ja uz iepriekšējiem jautājumiem ir apmierinošas atbildes, tad ar šo punku nevajadzētu būt problēmām.